Par cilvēku dāsnumu

Stāsti mani iedvesmo, īpaši tie, kuros piedalos pati. Stāsti par ceļā satiktiem cilvēkiem. Stāsti par labo un ļauno, ko ceļā esmu piedzīvojusi. Un arī pats mūsu mērotais ceļš mēdz būt stāsta vērts.
Veidojot un papildinot Voyager kolekciju, apzināti izvēlējos atcerēties visdažādākos ceļojumu notikumus. Tas ir savdabīgs meditatīvs stāvoklis, kurā iegrimstu, bet rokas pašas rada — no porcelāna virsotnes līdz sudraba gredzenam.
Pirmais stāsts piedzīvots pavisam nesen, pēdējā ceļojumā, no kura pandēmijas dēļ nācās atgriezties veselu mēnesi agrāk. Savukārt militārā apvērsuma dēļ vispār nav skaidrs, kā klājas ģimenēm, kuras iemīlējām, un vai tuvākajā laikā varēsim tur atgriezties.

Pirmais stāsts būs par Mjanmas lielpilsētu Mandalaju, kurā, izrādās, nemaz nav tik viegli iztērēt naudu.
Ierodoties jaunā vietā, ja vien ir iespēja, vienmēr nomājam motorolleru. Lielpilsētās allaž sastopamies ar krāpniekiem un visbiežāk esam modri, gatavi skaidroties un pierādīt, ka neesam šeit pirmo dienu.

Tajā dienā, braucot pa pārpildītu ielu, mums beidzās benzīns, bet apstājoties uzbraucām naglai un pārsprāga riepa. Un tad viss notika kā Formulā 1: pieskrēja kāds vīrietis, paskatījās, kas noticis, pateica "vienu minūti" un atskrēja ar benzīna pudeli. Neko neteicis, viņš to ielēja, kategoriski atteicās pieņemt naudu, pavadīja mūs līdz tuvākajam autoservisam un pazuda. Citā Āzijas lielpilsētā tā, visticamāk, būtu pirmā pazīme, ka esi iekļuvis viltīgā peļņas shēmā un tūlīt sāksies neplānoti izdevumi. Kamēr motorolleram mainīja riepu, Amēliju lutināja: mīļi uzrunāja, cienāja ar konfektēm un vafelēm, rādīja mazus kaķēnus, iepazīstināja ar bērniem un visbeidzot uzdāvināja divas lego figūriņas, kas kopā ar viņu ceļoja visu atlikušo mēnesi. Mūsu "samaksa" bija Amēlijas rotaļlieta — precīzi neatceros, kas tā bija, bet šķiet, kaut kas no lidostas bērnu komplektiņa, un Amēlija to labprāt atdeva. Bet naudu no mums atkal kategoriski atteicās pieņemt. Lielpilsētā. Vai varat iedomāties, ka tā notiek?

Kamēr uzturējāmies Mandalajā, ne reizi vien sastapām arī tirgotājus, kuri nepiekrita pieņemt naudu. Atceros, reiz atgriezāmies ar pilnu maisu mandarīnu — dāvanu Amēlijai. Visa ģimene pat Ziemassvētkos tik daudz neapēdām.

Katrā šādā situācijā pieķēru sevi domājam: nu, kad tad mūs apkrāps? Un ik reizi sajutos neērti, saprotot, ka tur nav nekāda aprēķina, tikai ziņkārība un vēlme dažādot ikdienu. Bet kā rīkojamies mēs, kad mūs pārņem ziņkārība? Vai bieži uzrunājam svešiniekus, vai bieži viņiem palīdzam vai vismaz uzsmaidām? Vai dāvājam kaut mirkli sava dārgā laika?
Tāpēc šodien uzsmaidīsim tiem, kuri šo smaidu pieņems kā vislielāko dāvanu un labprāt nodos to tālāk.