Kā Himalaju augstienes dāvāja idejas radošajam darbam?

Manas prasības pēc komforta nav augstas, es pat teiktu — zemas, un Rokam tāpat. Tas mūsu dzīvē ienes pavisam neatkārtojamu pieredzi. Tā vietā, lai laiskotos ērtā gultā ar skatu uz Eifeļa torni, izvēlamies izaicinošus maršrutus, kuros naktsmītņu izvēle nav plaša, nemaz nerunājot par komfortu.

Ja būtu jāatceras iespaidīgākās nakšņošanas vietas, abas neapšaubāmi būtu kalnos. Pirmā — Sarchu, viennozīmīgi Sarchu.

Medusmēnesī ierosināju Rokam šķērsot Himalajus ar motociklu. Kā jau minēju, tādi nu mēs esam — atslābināmies, saņemot kripatu adrenalīna, sauju izaicinājumu un kaudzi pārpratumu. Par Manali-Leh ceļu neko nebijām dzirdējuši, vien to, ka tas ir atvērts kādus četrus mēnešus, bet pārējā laikā sniega dēļ nav izbraucams. Viens no bīstamākajiem ceļiem, pilns adrenalīna, izaicinājumu un pārpratumu — tie tomēr ir skarbie Himalaji, kur jābrauc cauri plūstošu ūdenskritumu kaskādēm, jānonāk starp sniega sienām, jābrauc pāri grabošiem skārda tiltiem un jāredz pasaules augstākās virsotnes, bet, tālumā ieraugot autobusa siluetu, jāapjauš šo kalnu varenais mērogs.




Ik pēc dažām stundām redzēt pavisam citādas ainavas — no Mēness krāteriem līdz Marsa kanjoniem, ceļā satikt ganus ar simtiem lopu, bet kalnu tuksnesī — ganāmies jakus.

Šajā ceļā 365km garumā nav nevienas degvielas uzpildes stacijas, augstākais šķērsojamais ceļa posms atrodas 5328m augstumā, bet nakšņošana ir atsevišķs piedzīvojums. Nesteidzoties un izbaudot, šo no pasaules atrauto, it kā starpplanētu maršrutu var pieveikt 3 dienās, apmetoties Sarchu nometnē 4229m augstumā — bez elektrības, bez ūdensvada, bez sakariem, ar tikai diviem pieejamiem ēdieniem — maggie aplejamo zupu un "maizes omleti". Nakšņojam teltī, kur ir tikai viena milzīga no akmeņiem sakrauta gulta, ko dalām ar šeit uz laiku dzīvojošu ģimeni un dažiem strādniekiem.

Interesanti? Ar ko šī nakšņošana izpelnījusies būt par neaizmirstamāko manā dzīvē? Vai zināt, kādas ir augusta naktis? Un kādas tās ir, kad esi tuvāk debesīm? Un kad apkārt nav gaismu? Bet tagad iedomājies, ka šo gaismu nav 215km rādiusā, apkārt dzirdams tikai vējš, bet, izejot ārā, ieraugi miljoniem zvaigžņu, visspožāko Piena Ceļu un Mēnesi, lielāku nekā jebkad iepriekš redzēts.
Vai pēc tādām sajūtām iespējams neradīt?

Gredzens "Sarchu"